19. gadsimta sākumā Latvija bija galvenokārt lauksaimniecības valsts. Tikai 7,3% iedzīvotāju dzīvoja pilsētās, savukārt aptuveni 93% dzīvoja un pavadīja ikdienas dzīvi lauku apvidos. Lielāko daļu no lauku iedzīvotājiem veidoja latviešu zemnieki. Zemnieku klase ietvēra zemniekus, lopkopjus, zvejniekus un lauku amatniekus. Zemnieku dzīve un darbs bija saistīti ar konkrētu teritoriju – sētu. Gadsimtiem ilgi sēta jeb vienas mājsaimniecības saimniecība bija Latvijas tradicionālā dzīvesveida un vērtību pamats.

Lauku sēta "Miķeļa" atpūtas kompleksa muzejā ir viena sēta, kas pārstāv tradicionālo zemnieku un lauku amatnieku dzīvesveidu un kultūru. Pašreiz muzejs izstāda: dzīvojamo māju, šķūni, divas klētis, ratnīca, smēde, kalēja darbnīcu un dzirnavas.